WHEN NOTHING REMAINS
"As All Remains Asunder"
Melodic Death/Doom Metal
Ripa nav svaiga - nu jau divi mēneši, kā pagājis no tās iznākšanas, bet tā kā tas ir debijnieks un pieņemu, ka nosaukums lielākajam vairumam neizteiks absolūti neko, bet nu ripačka ir tiešām laba, hroniski melomāni to varēs apstiprināt un tādēļ jāceļ šis pasākums saulītē jums par prieku.
Tātad - WHEN NOTHING REMAINS ir zviedru NOX AUREA dalībnieku otrs grupējums/projekts, kurā tīro vokālu močī Johans Eriksons (DRACONIAN, DOOM:VS un SHADOWGARDEN). WNR ir moderns melodic death/doom domāts tiem kuriem patīk tādas brigādes kā SWALLOW THE SUN, DRACONIAN, ABLAZE OF HATRED utml brigādes.
Tā nu sanāca ka divnuullnullceturtajā DEICIDE pameta abi tās dibinātāji - ģičenieki - Ēriks un Brajans Hofmaņi. Iemesls pilnīgi stulbs manuprāt - Bentons bik saspiedies galvā - karoč, kakls gribēja 50% no grupas ienākumiem vienam pašam sev un kautkādas vēl drakoniskas - sev par labu autortiesību atlīdzības. Nu ko - kaklu Hofmaņi aizsutija uz garu izstieptu pirkstu un izdomāja, ka ļubestība beigusies un ka katrs šķīst uz savu pusi. Un tā Hofmaņbrāļi izdomāja, ka paņems pirms DEICIDE grupas nosaukumu AMON un tā teikt pārrestarēs to. Nepagāja ne 8ņi gadi, ka mūsu priekšā ir nonācis šī lēmuma rezultāts ieslodzīts plakanas un apaļas formas plasmasiņā.
Pats Lajers sākas ar diezgan pabālo "Among Us", kurš tika izdots kā singls (vai tikai vidjiks?) un bija pieejams jau kautkādus mēnešus atpakaļ. Šis singls manuprāt nedara godu tā kā īpašu "odziņu" tajā neatrast, intriģē tik sākumā esošais kāpinājums, kurš pēc tam nošļūk garlaicībā. Tālāk jau viss notiek daudz inčīgāk - Hofmaņbrāļi parāda klasi kaut arī kopējais skanējums bieži atgādina tos pašus korpsus ar, kā es saucu, "sāpīgajiem riffiem" - korpsiem raksturīgo riffu salikumu, kas sākas ar bassa notīm un beidzas ar smalko stīgu apakšām, tik smeldzīgā ģitārskolas manierē, kas atgādina pulsējošas agoniskas sāpes (piem. "Wrath Of Gaia" pirmais riffs, "Reaching For Flesh" var dzirdēt solo ģīčas piešpricē pantiņā, arī "Sembiance Of Man" u.c). Arī bez šiem tā saucamajiem "sāpīgajiem riffiem" var dzirdēt dažādas līdz šim dzirdētas korpsiskas ritmu daļas starpspēlēs (kautvai tai pašā "Sembiance Of Man"). Jehaēls toč ņēmis vokālstundas pie pašā Korpsgraidera, visa tā growla maniere, vārdu bēršana ir gandrīz 1:1 ar Korpsgraideru (šķirba tik tāda, ka Jehaēlam growls ir tāds mīkstāks un sulīgāks, pret Korpsgraidera ķēdespīpmaņa aizsmakušo grovlu). "Sentence and Sapience" ir vislabākais piemērs tam. Korpsfanam nepasakot, ka tas ir AMON, droši var ko tādu iesmērēt par Korpsu. Un Jehaēla 7 stīgu baseni ripā nevar dzirdēt. Bet seksīga butaforija gan ;)
Among Us 7/10
Verdikts. Labs albūms ar ko Bentonam kompostrēt olas, lai arī Hofmaņi nav nonākuši pie sava skanējuma, bet to lielākoties aizlienējuši no Korpsiem, gan vokāli, gan instrumentāli, vai nu tā bija pakazuha, ka Hofmaņi vēlas pēc iespējas tālāk distancēties no DEICIDE skanējuma. Hofmaņi ir malači un Bentons ir skops un stulbs vīrieškārtas orgāns.
AMON
"Liar In Wait"
Pa lielam 8.5/10
Pa mazam -->
among us 7 eye of the infinite 8
lash thy tongue and vomit lies 7 liar in wait 8 reaching for flesh 8 http://www.youtube.com/watch?v=M6H467R54Yk semblance of man 8 sentence and sapience 8
spath forth from the darkness 7
wrath of Gaia 7
Ķūbs skops, cik sapratu uz to pašu kopīraitu pamata. Ceru, ka arī bez daudz piemēriem, jūs uzticēsieties manai recenzijai un "iegaadaasieties" šo ripu.
Nemaz tik daudz nav tādu brigāžu, kas strādā pie jauna muzikālā materiāla turneju laikā un kas pagodina savus fanus ik pēc gada vai diviem ar jaunu ripu. Vēl tik pagaišgad mēs saņēmām tik neviennozīmīgi vērtēto "The Here And Now" un skat - jau "Liekam jaunu bildi iekšā" ar "Daybreaker" šodien.
ARCHITECTS plašākai publikai kļuva zināms ar 2009tā gada ripu "Hollow Crown", kura pavēra šamiem durvis uz pasaules atzinību, 2011tā gada iznākušai "The Here And Now" ar savu mainstrīm draudzīgo skanējumu ARCHITECTS atstāja bez viena otra uzticīga fanu pulciņa. Kritika tika ņemta vērā un nav brīnums, ka "Daybreaker" skanējuma ziņā kļūst par tādu kā "Hollow Crown Part II". Progresa ziņā tas ir kā būtu solītis atpakaļ, bet tas ir tāds manuprāt pareizais un nepieciešamais solītis uz jau Arhitektu iemīto taciņu.
"Daybreaker" kā jau teicu turpina "Hollow Crown" iesākto, kur smago un dissonējošo ģiču tikpatkā naglojošie divu ģiču pseido-deathcore momenti, mijas ar episkiem piedziedājumiem (piem. "Alpha Omega", "These Colour's Don't Run" u.c.), kuri parāda ka Karters daudz strādājis pie tīrā vokāla un lirikas pilnveidošanas. Tā vairs nav tik personīga, bet vairāk koncentrējas uz globālām problēmām jau no pirmās - albūma intro dziesmas "The Bitter End", kurām vairāk vai mazāk seko gandrīz kā pēc metalcore instrukcijas veidotie songi ar smagajām skrīmo pantiņa daļām un metalcore episkajiem tīrajiem piedziedājumiem, kuri, lai arī jau līdzšim dzirdēti vairākos desmit tāda paša žanra albūmos, tomēr spēj izklaidēt un tos spēt atcerēties. Piedziedājumi izvelk nevienu vien "Daybreaker" songu, bet lielākoties emocionāli tie atstāj klausītāju pusapmierinātu, tā kā tajos pietrūkst kautkāds kriksītis to pašu emociju, jo ir tāda sajūta, ka šur tur varētu piedot gāzīti (uzspiest uz jūtām), tā ka klausītājs priekā nosvīstu un "Daybreaker" kļūtu par gada albūmu. Un to diemžēl nepiedod arī viesmākslinieki kā Olijs no BRING ME THE HORIZON ("Even If You Win, You're Still A Rat"), Grīns no DEEZ NUTS ("These Colours don't run") un Jorks no STRAY THE PATH ("Outsider heart"). Izņēmums varētu būt "Daybreaker", kompozicionāli kontrastainais "Devil's Island" un noslēdzošā skrīmoballāde "Unbeliever", bet tā diezgan daudzviet trūkst tas vecais labais ticamības moments. Ripačka tīri ok ne vien Architektu faniem, bet arī pārējiem mirstīgajiem.
(Kautkur lasīju, ka ar "Daybreak" ARCHITECTS nošāvuši buku, tā kā stiprākie songi tika izdoti singla formā pirms ripas iznākšanas. Vai ARCHITECTS gaidītās 13mitās algas vietā galu galā nesanāks tik knaps padsmitā datuma avansinš?)
Kārtīgs funeral albūms ir tāds, kuru uzliek pirms gulēt iešanas un kad no rīta atmodies, tas vēl nav tā īsti beidzies. Varbūt tas liksies pārspīlēti, bet nu tāds nu ir tas priekšstats lielākajam vairumam ne-bērinieku metalurgiem. Neenujaa - savs patiesības grauds jau tur ir...
Ja tu esi fjunerāļa fans - tad vari sevi pieskaitīt pie intelektuālo metalurgu kastas, jo kurš katrs Alfons tak nevar klausīties padsmitminūtīgos songus, viņos iebraukt un vēl tērēt reālu piķi albūma fiziskai iegādei.
AHAB ir friču grupējums un tiem, kas nezin, līdz ar tādām brigādēm, kā MOURNFUL CONGREGATION, WORSHIP, SKEPTICISM, EVOKEN u.c AHAB ir funeral skatuves viena no redzamākajām brigādēm. AHAB ir gračenes par balto vali Mobiju Diku kuģa kapteinis un grupējuma galvenās songu tēmas ir jūra/oķītis un šīs gračenes tēli/notikumi nu jau visu trīs ripu garumā. Paši savu stilu džeki sauc par Nautik-doom metal.
"The Hunt" no "The Call Of Wretched Sea" (2006) 8/10
"The Giant" skanējums ir mainījies - pirmajās divās ripās tas bija klasiskas death/doom, kurš nodowntempots līdz pilnīgam fjuneralam. "The Giant" savukārt pamatskanējums palicis tas pats death/doom partijas, kuras mijas ar izteikti vairāk tīro vokālu partijām (vokālista izaugsme ir sadzirdama ar neapbruņotu ausi) un brīžam ambient, brīžam soft jazz ("Further South" sākumā) brīžam post-rock garo noskaņu segumu ģiču vairāk akustiskais skanējumā. Riffi kaut arī lēni kā gliemezis un ar tehnisku izpildījumu absolūti neizceļas tomēr spēj noturēt interesi un ir pat diezgan melodiski ("Fathoms Deep Blue"), arī par spīti augstāk minētajiem eksperimentiem ar mierīgajām partijām un kaut arī bieži jākoncentrējas tā lai songam nepazaudētu pavedienu. "The Giant" mēs varam dzirdēt mierīgo partiju un kā vētru jūrā plosošos dūmvētru partiju miju līdzšim vislielākos kontrastos AHAB diskogrāfijā arī par spīti notušētai un mazliet vājinātam ģitārdistoršenam.
Personīgi uzskatu, ka iepriekšējās divas ripas ir daudz veiksmīgākas, jo manuprāt tās kautkā organiskāk saaudzē gan lirisko tematiku ar riffiem, tā ka var bezmazvai jūru dzirdēt šalkojam un gaidīt ka kāda ķērkle ar snaiperisku precizitāti uzķēzīs.
...mazliet pārfrāzējot to pantiņu par gadalaikiem man nāk prātā klausoties šo ripu. Un arī par to pili jūrā nav tā īsti samelots, jo Serpents tik mazlietiņ mazlietiņ virs vidusmēra albūmiņš, kurš ne ar ko nepārtsteigs pat ierindas blekeri, jo Serpentā nekas nebūs tāds, ko viņš nebūtu jau agrāk dzirdējis kautvai tai pašā DIMMU BORGIR, DARK FUNERAL, CARPATIAN FOREST un daudz citu labu grupējumu desmitiem vidēju un atmiņā nepaliekošu albūmu, ar prātā nepaliekošiem songiem un daudzmaz vienādu skanējumu. MARDUK savā 22 gadu un 12 ripu pastāvēšanas laikā nav īpaši mainijies un grupējums lepojas ar savām saknēm kuras ir kā labs ekšteins (no vācu val - Eck - stūris; Stein - akmens;) biezajā black pils mūrī. MARDUK ir grupējums, kurš nenošiftos ne pa stilu, ne pa komerciju (čau Burger, čau Kredl!). Man domāt ka tā priekšrocība, kādam tomēr jāstāv savā vietā tā ka ne soli...
"Dreams Of Blood And Iron" no "Nightwing" (1998) 8/10
"Castrum Doloris" no "World Funeral" (2003) 9/10
Bet - turpināsim raidījumu: "Serpent Sermon"...
Tituldziesma ("Serpent Sermon") mazliet pārsteidz ar savu melodisko piedziedājumu, tā ka gandrīz notici, ka MARDUK nošiftojis pa melodiju, bet albūmam turpinoties saproti, ka tas bija tik sieriņš black peļslazdā. Serpents kā jau minēju tik tāda - mazliet virs viduvējības šaibiņa, nav tā īsti kur sirdi piesiet vairs bez šīs pašas tituldziesmas un "gala vārdiem" noslēdzošajā "Coram Satanae". Albūmā vērojama sistēmātiska atkārtošanās un tevi nepamet sajūta, ka esi to jau kautkur 11 reizes līdz šim dzirdējis. Protams ir jau nelieli kompozicionālie kontrastiņi, kā piemēram vidēja tempa ieturētā "Temple of Decay" pret kalašņikovmagazīnu ātras iztukšošanas songos "Souls For Belial", "Damnation's Gold" u.c un mazliet vokālajā ziņā ir balsu daudzveidība no ķērkļa, līdz pat dažādās toņkārtās ieturēta "trīsdiennieka nogurumbalsij" un pat dažviet it kā ieskanas kautkas līdzīgs Čihāram, bet nu anīvejs, galu galā paliec pie tā paša, ka "Serpent Sermon" ir nating spešal.
P.s
Es šito ripu blekerim neieteiktu. Nu for real! Bez viņas var dzīvot tīri mierīgi ;)
GRAND MAGUS
"The Hunt"
Modern Heavy metal with Doom metal influence
Magus ir viena no tām grupirovkām, no kurām var sagaidīt labas šaibas un redzamu izaugsmi no pirmās šaibas, līdz pat pēdējai. Magusam manuprāt pieder viskaistākais stoner doom albūms viņu debijniekā "Grand Magus" (2001) (9.4 no 10), kurš iedo piepīpēt tādiem stonergrandiem kā ORANGE GOBLIN, ELECTRIC WIZARD un pat leģendām KYUSS.
"Legion" no "Grand Magus" (2001) 9/10
Tālāk seko Magus doom metal ēra, kura skanējums ir diezgan viltīgs BLACK SABBATH doom metal ēras, tradicinālā metāla un hard rock skanējuma sakausējums, kurš attīstās no ripas uz ripu uz doom metāl elementa rēķina, tā ka piemēram "The Hunt" no klasiskā dūma gandrīz nekas nav palicis pāri, tāka atliek vien puņķoties galdautā (vēlams kaimiņa).
"Silver Into Steel" no "Iron Will" (2008) 9/10
Pats "The Hunt" ir kārtējais patīkamais Magus pārsteigums produkcijas tīrā un modernā skanējuma ziņā, songi itkā vienkāršības zenīts ar vienkāršām, bet viegli saprotamām melodijām ar kurām mierīgi var saslimdināt cilvēkus, kas ne zin Magus, ne īsti ko tādu klausās ko šamie tur kašā. Magus riffi vienkārši spārda. Par "The Hunt" es teiktu - vienkārši, bet ne lēti. Ripa ofic labāk pārdosies, bet nu "selautu" piešūt manuprāt nebūtu godīg un nau jau īsti par ko.
"The Hunt" bez sava bezmazvai radioformātam draudzīgā skanējuma pārsteidz ne vien ar augstāk minētajiem vienkāršajiem un uz kuriem viegli pavelkās riffiem, bet arī ar savu salīdzinoši lirisko pusi vijoļu un akustiskās ģičas cauraustajā "Son Of The Last Breath", kur no miera mirkļa tik songa otrajā pusē iztraucē UNLEASHED Hedlundiskais ķērklis. Tāds Magus vēl nebija dzirdēts.
Priecē tas, ka vidēju un vāju songu tikpat kā nav, taka te nav ko īpaši daudz kasīties bārdā un domāt.
DIABLO SWING ORCHESTRA
"Pandora's Pinata"
Avant-Garde (Orchestral) Metal
Kā tas parasti ir cenzējot ripas, lai cik tās labas nebūtu, kautkur dziļi zemapziņā apzinies, ka tas viss ir kautkur dzirdēts, vairāk vai mazāk tas ir atspēlēts un nodrāzts materiāls un katrs pats milimetrīgākais jauninājums, katra vismazākā atkāpīte no normas, katrs mazākais oriģinalitātes bālais asniņš skanējuma tiek uztverta bezmaz vai ar applausu vētru un emocijām.
Man? Man prieks ka es nožāvos pār šo orķestri un vēl ilgi nespēšu viņus aizmirst.
Diablo - zviedru daudzgalvains grupējums, ar trim lielajām un vienu mazo ripu. Grupējums absolūti pārsteidz ar savu oriģinālo skanējumu, kas nu nav nekādos rāmīšos ieliekams - katra Diablo dziesma pilnīgi atšķirās skanējumā, žanrā muzikālajā izpildijumā, tā ka gudrajiem cenzor-onkām bij laikam ilgi jālauza galvas, kurā žanra plauktiņā Diablo ielikt. Pieņemu ka tas nebija īpaši viegls process, bet nu mīļā miera labad nokristīja par Avantgard metālu.
Pat ja tam varētu piekrist, tad jāsaka, ka tas ir tāds ĻOTI draudzīgs avantgards, jo avantgardā parasti ir ļoti liela daudzšķautnainība tā ka mainās tempi, tēmas - bieži vien tā ka ar nazi nogriež (ir sajūta, ka vienas avantgard dziesmas laikā tu noklausies vairākas dziesmas dēļ tēmu maiņas, nu piemēram, kas zina ARCTURUS, vai DODSHEIMGARD zinās par ko es te maļu). Ja Diablo ir avantgards, tad šeit mainās tēmas nezaudējot kopējo plūdumu, ja mainās tēma, tad to tik ļoti nepamana, nemainās tur cik es saprotu skaņkārtas, "dūres" utml. no muzikālā teorijas. Ir jau ar Diablo dažreiz, ka nesaproti, kurš tur pantiņš, kurš piedziedājums, bet tas viss tiek pasniegts tik dabīgi, ka tu saproti, ka tev tas pat nav vajadzīgs to zināt - pofig veņiki - tu vienkārši ļaujies tai baudai, kas izriet no Diablo.
Šī ripa ir tik kolosāla manā skatījumā, tik ļoti LABĀKA par viņu iepriekšējiem diviem penkokiem, ka tie liekas pilnīgi NEKAS (kaut arī apzinies, ka tā nav taisnība, jo šeit vienkārš šeit nostrādā Diablo izaugsme - tik lielā amplitūdā, ka liekas ka tās divas iepriekšējās ripas nekas nebija). "Pandora's Pinata" var atrast dajebko sākot no tvista, ska, 30-40 gadu estrādes orķestra, grūvīga metāla, kas tiek spēlēts uz tvista, bugija bāzes, diviem vokāliem - daudzveidīgu sieviešvokālu kurš ķerrā gan estrādes, gan Operatisko un vīriešvokāls, kurš gan neganti atgādina MUSE Bellamī vokālu, (kautkur miniatūrīgā formā laikam elektronika arī bij ievazājusies) un daudz kā cita, kuram es pat nezinu pareizo muzikālo nosaukumu. Taka metās tik virsū - nenožēlosiet, šī ripa var izvērsties parilgtermiņa mīlestību.
P.S
Ja iepatikās iesaku paņemt priekšā arī iepriekšējās divas ripas ("Sing-Along Songs for the Damned and Delirious" (2009) un " The Butcher's Ballroom "(2006). Šeit gan tās daudzveidības nav tik daudz, bet tomēr daudz interesanti operatic-swing-metal momenti. Ta ka - lai labi "garšo" ;)
Tīri neslikts ripulis Siksiem sanācis, it sevišķi, ja to salīdzina ar manuprāt viņu vienu no garlaicīgākajiem darbiem - iepriekšējo 2008tā gadā iznākušo "Death Rituals", kur nebija īpaši ko atcerēties ne par ko jūsmot (ja nu vienīgais par Bārnsa vibrāto grovlu varēja rēkt līdz asarām. Kautkur lasīju, ka viņa izdotās skaņas tad atgādinot gružmašīnas pressi :D ).
Bet tā, ja liek Bārnsu mierā tad Andeds manuprāt ir dezīgākais un brutālākais materiāls, kopš "Haunted" laikiem, tā kā Kapeņu klasikas death'n'roll nav atstājis paliekošas pēdas Siksu vaibstos. Pieņemu, ka Siksu kolektīvā saprot, ka Kapenes ir vairāk kā izklaide, bet oriģinālmateriāls ir darbs un Siksi atceras savas muzikālās darbības saknes un pieturās pie tām tā kā nemaz nedomā mainīties uz vieglo pusi. Nebūs jums te rokenrols, bet kārtīgs vidēja tempa oldskūl dezis, kurš diezgan bieži nav īpaši tehnisks un kur ne te abiem ģičeniekiem nav kur īpaši izlekt un sevi parādīt ne pārējiem grupiniekiem, bet to arī Siksi īpaši necenšās darīt.
Kā jau teicu Andeds, kā patīkams pārsteigums, kurš iesākas ar diezgan vienkāršu, bet effektīvu dezisku sākumu aptuveni pirmo trīs dziesmu garumā, kur var pat sadzirdēt līdzību ar MORBID ANGEL "Formaldehyde" skanējumā riffos. No "Molest Dead" Siksi pieslēdz riffos groove elementu, kurš mazliet vienvirziena death riffus apaudzē ar moderno skanējumu un kura bīts liek no "vertuškas" hedbenginga pārslēgties uz tādu vairāk uz tādu lēnāku "knābājošu" ritmisku galvas purināšanu Siksu pasniegtajā ritmā. Ritmu sekcijās īpašas izmaiņas nav - songu riffi vairāk vai mazāk dzirdēts un Siksu jau spēlēts materiāls, kur dominē vienas ģičas paraupjais vienkāršais vadošais riffs. Galugalā var nonākt pie secinājuma, ka Siksi kautkādā formā ir atgriezušies savā smagumā un godībā. Labi rūkts !
Mazliet uzdriķēš par Grišnaku, ja nu šito šņegu lasa kāds no jaunajiem kriņģeļiem un nezin par baznīcu dedzināšanām, pašnāvībām, slepkavībām un Norvēģu black metal iekšējo grupējumu 90to gadu sākumā. Konkrētāk - http://en.wikipedia.org/wiki/Black_metal_inner_circle
TIEM KAS NEZIN - Grišnaks ir black metal viena cilvēka grupa BURZUM, kura ir viena no ietekmīgākajām black metal skatuvē un tiek uzskatīta par CVLT un punkts. BURZUM ir viena no pirmajām otrā viļņa black metal grupām, kura producēja zemas "raudzes" (low fidelity) albūmus saviem black metal albūmiem ar raupju ģitārskanējumu un kaut arī no malas labākais un tīrākās skaņas albūms izklausījās pēc dzīvā ieraksta ar lenšinieku (tā ka tur basi sprakšķ un pirž un viss skan pēc dirsas) - tā nu tas bija pieņemts, tas tika uzskatīts par labu esam un neviens no TRUE BLACK METAL leģendārām kočēm tādām kā MUTIILATION pat necentās lai būtu baigā skaņas kvalitāte visas tās pastāvēšānas laikā - tur jau slēpās tā black metal romantika - raupjumā, miniatūrismā un vienkāršībā.
Grišnaks notusēj pa nārām no 1994 - 2009 par sērijveida baznīcu svilināšanu
un par sava grupas biedra slepkavību - par to daudz lentes iztērēts dokumentālajās filenēs. Viena no tām -
Bet, kad esam beiguši īso kursu modernajā Norvēģu mūzikas vēsturē un kriminaloģijā - varam pārslēgties uz "Umskiptar".
Attiecībā uz šo ripu domas dalās - vieniem tas ir gada gaidītākais albūms, citiem gada vilšanās. Es pie tiem pēdējiem sliecos. Manuprāt cenzējot tik nopietnus darbus jābūt pēc iespējas objektīvākiem, tā, ka fana "rozā brilles" neizsmērē visu kopskatu (manā gadījumā recenziju). Nu labi, man tā nav gada izgāšanās, bet nu pārtinams albūms gan.
Prodakšens ģičām kļuvis tīrāks un vairs tik ļoti neatgādina saniknotu bišu dravas zumzēšanu, manuprāt tīrākā un sakārtotākā ģitārskaņa kopš Vikernes muzicē. Songi, gan blāvi ar atmiņā nepaliekošiem un garlaicīgiem riffiem un ar sajūtu ka Vikernesam plejlistē ilgstoši bijis viking eposu ēras BATHORY, kurš iespējams licis viņam izmantot folk/ambient elementus stāstot mums eposus (neesu stiprs nordžā - taka tik pieņemu, ka tās ir leģendas un mīti, vai eposs). Black elements mazinās un tas ir viņa vieglākais albūms (nenjemot veeraa vinja ambientos "Daudi Baldrs" un "Hlidskjalf" ķurķī sēžot). Taka priekš manis - jebkurš BURZUM albūms ir vērtīgāks par "Umskiptar"
Majestātiskais "Vanvidd" no pagājušās ripas "Fallen" (2011) 9/10
Vai kulta klasika "Dunkelheit" (no vācu val. Tumsa) no "Filosofeem"(1996)9/10
BURZUM
"Umskipar"
Kopā 6.5/10
Atsevišķi -->
bloedstokkinn -
joln 7
alfadanz 7 hit helga tre 8
aera 7
heldr 7
valgaldr 7
galgviadr 6
sutr sunnan 7
gullaldr 7
nidhoeggr -
ENGEL
"Blood Of The Saints"
Industrial modern/melodeath metal with Dubstep influences
Nu tā dubsteps danācis arī līdz modernajai melodesai šajā bezmaz vai All-star grupējumā, kurā atrodas diezgan labās ņubandas HEADPLATE mazliet kaitinošā skanējuma vokāls, piecreiz IN FLAMES sastāvā bijušais leģendārās melodesas GARDENIAN ģitārists Endželins, (khem, laikam taga pieleca, kāpēc grupējumam tāds tas nosaukums) un THE CROWN bijušais ģičenieks - taka ne pirmo gadu džeki ar pīpi uz jumta ;)
ENGEL - vispār viegli klausāms materiāls, kurš nu jau trīs albūmu garumā balstās pēc vienas, labi nostrādājušas formulas - lai arī cik nenormāli garlaicīgs/ne pa tēmu būs songa intro un pirmais pantiņš, to no purva aiz ausēm izvilks lipīga meldiņa piedziedājums, kurš ENGEL ir tāds kā atbalsta punkts. Kakliem līdzšim iznākušas trīs ripas un viens minī - un, ja jūs slimojat ar izteiktu melomānismu izteikti hroniskā stadijā - tad varat ņemt jebkuru no tiem (izņemot šogad iznākušo "Songs Of The Dead" miņuku). gitāru kompozīcijas īpaši nemainās no ripas uz ripu un tiek ieturētas kautkur pa vidu starp melodesu un modernmetālu kā apmēram galvenais songu vaininieks Endželins spēlēja GARDENIAN un ar IN FLAMES vokālistu izveidotājā viena albūma projektā THE PASSENGER.
Protams, ka melodesa un modernmetāls vairs nav iedomājams bez elektroniskām ritma cilpām - tā nu arī ENGEL pirmajā ripā neliekas par tām ne zinis ("Absolute Design" (2007)), bet jau 2010tajā iznākušajā "Threonody" tās ir diezgan daudz un šajā ripā papildus industriālajai elektronikai nāk klāt vēl dabsteps pāris songos ("Question Your Place" un "Down To Nothing", "One Good Thing" )
Labs materiāls ar ko mazo māsu/brāli metālistos mācīt tā lai popslampas netiek klāt ;)
SONATA ARCTICA
"Stone Grow Her Name"
Progressive Power Metal
Inčīgi cenzēt ripu, kurai uz vāciņa ir sieviete ar iekostu ābolu galvas vietā :D Bet ja piekasās par lietu - tad jāpiekasās par Sonātes vēl joprojām patālo atrašanās vietu no tik ierastā poverīša skanējuma, kuru tie atstāja pirms diviem albūmiem. Taka Sonāte vēl joprām pieturās pie tā paša dažreiz pat eksperimentālā progresīvuma, no kura paliek pāri tik tāds nieciņš povermetālisma un tas pats bieži vien ir palēnā tempā. Daudz fanus šī banda zaudēja nošiftējot žanrā kopš 2007tā gada "Ūnijas" un arī šī ripa diemžēl tos atpakaļ diez vai atsauks un vēl kādreiz Sonāte skanēja tik sasodīti labi -
"Don't say A Word" no "Reckogning Night" (2004)10/10
"Fullmoon" no "Ecliptica" (1999) 9/10
Nevar saprast kautkāds komercisms šamiem piemeties ar kuru tik daudzi labi grupējumi sasirgst un noiet dibenā kaukdami ? Viss līdzšim muzikāli darītais vairs tiek darīts tik ar pusspēku - gan vokālists vairs neizliekas savās vokālpartijām pa maksimumu (kaut arī ir savos uzdevumu augstumos) - gan ģitārpartijas vairs nerada īpašu interesi. Un kas tas par pseido kantrī murgu ar bandžo "Cinderblox", kur tikai episkais piedziedājums izvelk songu no pilnīga fiasko purva ? (Cinderblox - vispār ir tā robeža ripā, kad jau kautcik klausāmie songi ir beigušies un paliek tik pāri kautkādi B-pušu pārpalikumi).
SONATA ARCTICA
"Stone Grow Her Name"
only the broken hearts (make you beautiful) 7
shitload of money 7
losing my insanity 7
somewhere close to you 7 I have right 8http://www.youtube.com/watch?v=NlJP4xNGg4c
alone in heaven 7 the day 8
cinderblox 7
don't be mean 7
wildfire, part II -
one with the mountain 7
wildfire, part III -
wildfire town, population 0 7
Nu jau veselus 15 gadus šadovi izmisīgi klopējās pie lielā mainstrīma durvīm, bet nu durtiņa izrādās ar šleperi - tā paverās nelielas spraudziņas formātā un vairāk par vienu kāju/roku iekšā dabūt nevar - nu kautkā nelaiž viņus tālāk. Kaut arī vārds SHADOWS FALL šad tad parādās pie metalurgu nokvēpušajām debesīm, tomēr tas tur ilgi neuzkavējas, bet gan ātri izkūp un bieži vien tā vietā nostājas un paliek citi vārdi kā KILLSWITCH ENGAGE, TRIVIUM, AS I LAY DYING, GOD FORBID, CALIBAN u.c. inčīgāki metālkuoru izstrādājumi.
Kur tad varētu slēpties vaina? Itkā fani ir, šaibas arī vesels samosvāls, bet ja tās paklausās tuvāk, ātri saproti, ka tev ir nelietīgi iesmērēta vidēja banda, kura varbūt varētu neštancēt ripas ik pēc gada, diviem, bet gan strādāt pie to kvalitāšu uzlabošanas un radīt nezūdošas metālvērtības. Tajās trūkst tas saucamais ticamības moments, tās dzirkstelītes, tās rozīnītes, kas nogrābtu klausītāju aiz olām un liktu saprast - jā, šī ir tā manējā, šī ir tā mana vienīgā, kuras diskogrāfiju ņemšu līdzi koka metelītī, kad pienāks mans laiks. Trūkst tas inčīgums, kuru tik viegli izkonkurē augstāk minētās bandas. Progresiņš no ripas uz ripu ir, bet nu gaužām minimāls. Nēnu tādi inčīgi momentiņi jau parādās - galīgi jau šī nav tāda ripa ar kuru bruģēt lielākas vai mazāka nozīmīguma braucamās daļas - ripai manuprāt veiksmīgi izvēlētas gan intro dziesma ("The Unknown") gan outro dziesma ("The Wasteland") kā piemēram kautkur kompozicionāli līdzīgie "Divide & Conquer" un "Nothing Remains" piedziedājumi, kuri izvelk dziesmu ir spēcīgākie gabali. Bet pārējie standarta riffi vairāk vai mazāk ir jau dzirdēti neskaitāmo līdzīgā žanra kolēģu darbos, kā arī pašu šadovu diskogrāfijā, taka A. Slaktera vārdiem izsakoties: "Nasing Spešal".
blind faith 7
lost within 7
walk the edge 7
the wasteland 7
P.S.
Ja arī nenoklausīsies šo diezgan viduvējo ripu - neko nebūsi pazaudējis. Iepird manās nesenajās recenzijās par līdzīga žanra censoņiem, kuriem manuprāt sanāk labāk par šadoviem
CATTLE DECAPITATION
"Monolith Of Inhumanity"
Deathgrind/Progressive Brutal Death Metal
Prieks par "Govīšu" stabilo progresu no ripas uz ripu, kas viņiem no pavisam parastas deathgrind kočes palīdzēja izaugt par ļoti profesionālu un ar savu skanējumu atpazīstamu grupējumu, tādejādi palīdzot spert lielus soļus meinstrīmā uz arvien lielākām un lielākām klausītāju masām, kurām ikdienas maizīte ir labs deathgrind, deathcore, vai technical brutal death metal.
Reku neliels piemērs par progresu - pirmā ripa "To Serve Man" (2002) -
un vakar iznākusī ripa "Monolith Of Inhumanity"
Jau pagājušā - 2009. gada ripa "The Harvest Floor" likās kā Govīšu izaugsmes virsotne ar ļoti kompleksu tehnisku un profesionālu sniegumu, kāds raksturīgs brutal death metal kočēm un kam vēl tika ļoti daudz pievienotas nestandartās progresīvās atkāpes. Dziesmas ļoti savstarpēji atšķīrās pēc skanējuma, kompozicionāli bija ļoti liela ritma un pat varētu teikt stilu daudzveidība vienas dziesmas ietvaros, tā ka līdz avantgardam bija gandrīz rokas snieguma attālumā. Un likās, ka tāda vairāk vai mazāk būs šī ripa - bet izrādās, ka tā nepavisam nav. Monolīts vairs nav tik tehniski kompleks, kā tas pats Harvests, vai 6.tā gada Karma - ritmu sekcija ir palikusi nu vismaz uz pusi vienkāršāka (kas ir liels mīnuss), progresīvais ir kautkur iesperts stūrī, jo pārsvarā visas ripas laikā dominē bungu blastbīts un tehnisks distoršenritms, šur tur pat dzirdami bleķa momenti (vai tas ir klasiskais norvēģu bleķa riffa paveids par ko paldies Snorre, to pateiks vai nu Sametis, vai neviens) kā piemēram "Projectile Ovulation" un "Kingdom Of Tyrants" sākumu posmos, "Lifestalker" kautkādā pirms piedziedājumuma momentā un ja nebūtu slinkums atrastos vēl viens otrs piemēriņš.
Vēl jauninājums ir Raijena tā saucamais tīrais vokāls piedziedājumos, kurš par tīro saucams tikai nosacīti un visticamāk vairāk varbūt piestāvētu tādam vecās skolas ķērcējam kā U.D.O. - bet nu tas nāk par labu kopējai noskaņai - tas nekas ka tīrais vokāls skan jancīgi - tas noņem ripai monotonumu un vienveidību un padara to vēl krāsaināku, taka tomēr jauninājumiem zobos neskatīsimies un pieņemsim visu kā ir. Ripa tīri ok - nav jau nekāds lomiks tipa CRYPTOPSY "The Unspoken King", kur jauninājumi iesprūst fanam rīklē tā, ka liek meklēt jaunu grupējumu kuru pielūgt;)
Kā jums šķiet - ja Paganīni, Rosīni, Vāgners, Bahs vai citi klasiskie mūziķi dzīvotu mūsdienās vai viņi komponētu trīs akordu popsongus? Man tāda spalvaina aizdoma ka nē. Pieņemu, ka, ja viņi dzīvotu mūsdienās tad noteikti izvēlētos smago cehu, kādam no viņiem būtu līdz pakaļai mati (gribi staigā pliks un vari piesegties), kāds no viņiem spēlētu DRAGONFORCE, kāds CHILDREN OF BODOM, kāds MORBID ANGEL un tamlīdzīgos virtuozos grupējumos ar ļoti kompleksām un šredveidīgi ātrām ģitārpartijām.
Respekts pret tiem, kas "māk" klausīties operu vai klasisko mūziku (ar to domāju mazpazīstamus klavierdarbus, simfonijas utml. darbus). Neatceros, kad būtu ko tādu klausijies, vai pareizāksakot, kad būtu varējis piespiest sevi to darīt, bet nu pateicoties tādai ekstravagantai vellatai kā THE GREAT KAT (ja nu smalkāk gribās palasīties angļu mēlē - http://en.wikipedia.org/wiki/The_Great_Kat mums šis process tiek smagi atvieglots (ar uzsvaru uz vārdu "smagi").
Protams, klasisko darbu modernizācija nav nekas jauns, laiku pa laikam tas tiek komerciāli vairāk vai mazāk sekmīgi praktizēts. Varbūt kāds atcerās vijolnieces VANESSA MAE darbus -
Neenujaa - malaciits, malaciits. Kaķis? Kaķis to visu var un vēl labāk, ja nemalodos, ka, kad viņai piegriežas smaigais kalibrs (ģiča) viņa paņem pleca bisi (vijoli) un čīgā tā ka kūp. Un tas vēl nav viss, viņa vēl pa vidam liek mazai un nevērtai likties ARCH ENEMY Andželai un pēdējos gados ar arī Denijam no CRADLE OF FILTH, kad Kaķis paver savu rīkli. Lab, neturpināšu slavēt Kaķi ar noslieci uz pārdotu dvēseli nelabajam, lai iegūtu šos talantus, bet ķersimies vērsim pie ragiem ;)
