Kristiešu metalcore apvienība BTA diezvai savas karjeras laikā var lepoties ar īpašu oriģinalitāti un uz mūžiem atmiņā paliekošiem riffiem un pa lielam viņu daiļrade pēc kritiķa mērauklas mērot ir vidēja, ne pārāk oriģināla (vai pareizāk sakot simtiem tamlīdzīgu grupējumi dzirdēti līdz bezfilmai) un kas galu galā varētu novest pie ne tik lielas atpazīstamības metalurgu pasaulē kā gribētos. Jaunais ripulis "I Am" tiek sagaidīts ar pēdējo oriģinālsastāva kadru - basista/vokālista Visdoma un buņģiera Duck aiziešanu. Izmaiņas izklausās nākušas par labu - ripulis kļūst melodiskāks, skanējumam vairāk atpazīstamības momenta, taa ka "I Am" var nesajaukt ar kāda cita grupējuma darbu, ripulis tādejādi izdevies pārdomātāks un ļoti pat iespējams, ka albūmam būs monetārie un jaunu fanu panākumi.
Trijos vārdos - metalcore/screamo (agrāk) smagsvars. Grupējums, kurš diezgan ātri nonāca pie PELNĪTAS atpazīstamības. Viņu otrais ripulis "Frail Words Collapse"(2003) ar singliem "94 hours" un "Forever" atver viņiem pasauli -
"94 Hours" no "Frail Words Collapse" (2003)
Nākamie ripuļi lai arī nav nekādi baigie bestselleri tomēr AS I LAY DYING uzmanību ir ieguvuši un tālāk grupējums iet uz priekšu neatskatoties -
"Confined" no "Shadows Are Security" (2005)
"Awakening" (2012) ir "The Powerless Rise" (2010) tāds kā līdzīgs turpinājums, melodiski (melody sells), ātri - aptuveni tā pati panākumu recepte, kas darbojas un kas tiek ekspluatēta līdz momentam, kad samazinoties paardoto ripulju skaitam saprot ka daudziem piegriezies - un tad - vai nu piesliešanās jaunam mainstrīm metālvilniem, kurā pelna, (stila šifts, ko ne vienmēr labi uztver fani - THE FACELESS jaunais ripulis nāk prātā), eksperimenti, eksperimenti, vai nu grupējuma geimovers...
"Paralells" no "The Powerless Rise" (2010)
Hmm, uztaisījuši klipu trešīgu bunguritmu songam, kurš nu nav tas stiprākais moments ripulī -
Kā pienāk jauns gads, tā no Tovnsenda var sagaidīt jaunu ripuli, dažreiz divus...dažreiz trīs un kas svarīgi, nekad nevar paredzēt kāds būs skanējums, jo, lai arī no malas izskatās, ka vecais vellata ripuļus štancē vienu pēc otra, tas nu nemaz neiespaido kvalitāti. Un ja tā padomā Tovsnsends gribēja reiz kļūt par leļļu "operātoru" :D
Varbūt kāds atcerās šo spēcīgo "The Osbournes" - MTV realitātes šova - pieteikumu ;)
THE DEVIN TOWNSEND PROJECT tiek uzskatīts par citu materiālu nekā DEVIN TOWNSEND vai citu D.T. grupējumu (OCEAN MACHINE, THE DEVIN TOWNSEND BAND, STRAPPING YOUNG LAD), pilnīgi un galīgi negribās piekrist, tā kā daudzi skanējuma elementi Projektā tiek "aizlienēti" un "audzināti" un attīstīti, jo arī Tovnsends par spīti saražotajiem dziesmu kvantumiem muzikāli attīatās aug un meklē savam skenējumam jaunas šķautnes un nebaidās eksperimentēt, bet varbūt eksperimenti baidās no Tovnsenda?
Tātad DEVIN TOWNSEND PROJECT - 4 gadu laikā 5 ripuļi - katrs savādāks. Ripa "Ki"(2009)jeb no sērijas: Iedo-mammai klausīties, mierīgs un maigs kā rīta vēsmiņa, pirmajās dziesmās Tovsendam tīrvokālā dziedot var dzirdēt dažus dēmoniskus elpu ievilcienus un mini rūcienus, sajūta tāda, ka dēmons būtu ieģērbies enģēļa kostīmā, bet demonam šad tad "pasprūk" kas "ne no svētiem plauktiem" (ap 3:13 "Coast").
"Coast" no "Ki" (2009)
"Train Fire" ar savu melno postrokenrola/psychobilly skanējumu ir tāds neliels WTF? bet tā pa lielam citu negaidītu pārsteigumu ripulī nav.
"Train Fire" no "Ki"(2009)
Tai pašā gadā iznākušais "Addicted" jau no pašām pirmajām tāda paša nosaukuma dziesmas notīm stilistiski pretējs sniegums - ja "Ki" bieži vien draudzējās ar atmosfēriskumu un vieglu ambient, tad industriā metāla "Addicted" ar saviem mehāniskajiem "kvadrātainajiem" un "viegli sagremojamajiem" ritmiem būs attāls GODFLESH un PITCHSHIFTER radinieks -
"Addicted" no "Addicted!"(2009)
Bijušā THE GATHERING vokāliste Anneke Van Giersbergena palīdz savam Kanādiešu ārodabrālim ar backing (un dažreiz pat pirmā plāna) vokālu -
"Bend It Like A Bender" no "Addicted" (2009)
Metalguru iesaka šo albūmu visiem industrial metal faniem, tā kā "švaku"" dziesmu "Addicted" tikpatkā nav.
Ja tev metalurga detektors rādīja, ka "Ki" nav "smagsvara" ripulis, tad "Ghost"(2011) ir vēl daudz daudz maigāks ripulis, kurā daudz ambient atmosfērikas, maigas flautas, mandolīnas un tamlīdzīgu "vieglo" instrumentu ekspluatāciju.
"Feather" no "Ghost" (2011)
(Tā tur aizkadrā izmantoti kadri no iespējams pasaulē labākās filenes "Into The Wild")
un priekšpēdējais koncepcijas ripulis "Deconstruction" (2011) - Tovnsenda atgriešanās pie smagā skanējuma - progresīvs "bardaks", kā viņš pats izsakās par šo ripuli, vairāk kas klausās progmetālu, kā piem. veco OPETH un arī džentistiem (MESHUGGAH) būs kāds prieka momentiņš -
"Planet Of The Apes" no "Deconstruction" (2011)
"Epicloud" (2012) jeb šodien iznākošā ripuļa nosaukums sastāv no diviem vārdiem - "Epic" un "Loud"(skaļš) - tātad te jums arī būs pateikts priekšā kāds tad ripulis galu galā būs.
Ja nemaldos, tad šis ir pats episkākais un vispozitīvākā mesidža Tovnsenda albūms līdz šim (Vismaz DEVIN TOWNSEND PROJECT ietvarā gan). Jau no otrās dziesmas pēc gospeliskā intro kora dziedāto "Effervescent!" mūs sagaida Anekes Van Giersbirgenas enģeļbalsī dziedātais "I Love You, I Love You! I need You I need You! I always be around You!", kam seko pacilāta patosa ieturētā 21mā gadsimta modernā metālhimna "True North". Tā šķiet, ka Tovnsends jau pašā ripuļa sākumā grib lauzt stereotipus, ka arī metal mūzika ar visu savu raupjumu un smagumu var būt izteiksmes līdzeklis prieka izrādīšanai, pozitīvismam un atzīšanās mīlestībā. Tas viņam izdodas atliektiem galiem - tādas dziesmas kā jestrās "Liberation" un double-drum-bass "Kingdom" ar Tovnsenda spēcīgajām operatiskajām vokālpartijām vai atmosfēriskā balāde ar tālu izsanošajām vokālparijām "Were We Belong", popsīgā bīta PENDULUM koverversija-rīmeiks "Save Our Now". Un vēl un vēl un vēl - tādas dziesmas, kas galīgi nokārtam knābim atgrieztu smaidu liktu paskatīties debesīs...
...vāju dziesmu nav...
...kolosāli....
...episki skaisti...
Geimoveram:
Joutubā dziesmu no jaunā ripuļa nav, jo Century Media liek youtubam dzēst ārā visus ar jauno ripuli saistītos dziesmu klipus, BET - Tovnsends ir uztaisījis pats skaņas klipu, kur starp viņa komentiem var dzirdēt fragmentus no šī burvīgā ripuļa -
MARILLION
"Sounds That Can't Be Made"
(Atmospheric) Pop Rock, acoustic Rock (Anglija)
Ja esi nonācis manā bloga rakstā veltītu Britu progresīvā roka (sākotnēji) un vēlāk atmosfēriskā poproka/akustiskā roka gigantiem MARILLION, zini, ka nosaukums dzirdēts, bet tā arī neko nespēj iedomāties, kas tev saistās ar šo grupējumu tad parādīšu priekšā tos songus, kurus tu iespējams esi dzirdējis, bet nezini, kas tas par grupējumu kas tur grabina.
Tātad pieņemu, ka no rādžiņa atpazīsi un būsi dzirdējis šīs MARILLION dziesmas -
"Kayleigh" no "Misplaced Childhood" (1985)
"Lavander Blue" no "Misplaced Childhood"(Remastered 1997 CD bonus track)
"Faith" no "Somehere Else"(2007)
Es ceru, ka radās kautkāda atmiņu plūsma ar šīm dziesmām.
Tātad MARILLION - grupējums, kurš pastāv nu jau aptuveni 30mit gadus (no 1979tā). Sāk viņi diezgan progresīvā manierē - iespaidojas no agrīnā GENESIS (Vai nu man liekas, vai nu toč pirmais vokālists "Fish"nenormāli skan pēc Fila Kolinsa), QUEEN, RUSH, PINK FLOYD. Sākotnēji MARILLION spēlēšanas manieri var definēt kā neo-prog rock (ja pareizi atceros, tad Anglijā bija progrock bums 70tajos), tās ir Vokālista Fiša kompleksās lirikas un tikpat kompleksās, progresīvi daudzslāņainās un mainīgās muzikālās idejas vienas dziesmas ietvaros. Vienā vārdā sakot "grūtā" jeb "sarežģītā" mūzika vidusmēra intro-pantiņš-piedziedājum-pantiņš-piedziedājums-soliņš-piedziedājums mūzikas patērētājam. Bet nu neko - līdz 2000šajam MARILLION pārdod savus ripuļus 14mlj. eksemplāros, kas par spīti arī diezgan kompleksajam muzikālajam sākumposmam ir vairāk nekā "Opā!"
"The Web"no "The Script For Jester's Tear"(1983)
MARILLION "dzīvesposms" tiek iedalīts divās ērās - Fiša ēra (1979-1988) un pēc-Fiša jeb Hogarta (1988- ...) ēra. Fiš un Hogarts ir MARILLION vokālisti. "Clutching At The Straws"(1987) kļūst par pēdējo MARILLION ripuli kopā ar leģendāro Fišu.
"White Russian" no "Clutching At The Straws" (1987)
Fišam pametot grupu un sākot solo karjeru vairāk vai mazāk sāk mainīties MARILION stils, kurš pēc starptautiskā panākumu pilnā ripuļa (un jau mainstrīmīgāka skanējumā ieturētā) "Misplaced Childhood"(1985) kļūst maigāks un varētu pat teikt popsīgāks, daži singli nonāk pat diezgan tālās čārtu virsotnēs, kā piemēram šis -
Gadiem un MARILLION ripuļiem kursējot vienam pēc otra grupas skanējums kļūst pavisam maigs, atmosfērisks, elektrisko ģiču ritmi un soliņi kļūst par ekskluzīvu retumu, tā vietā tiek izmantoti dažādi ehoģičefekti vai akustene.
"This Is The 21st Century" no "Anoraknophobia"(2001)
"Sounds That Can't Be Made"(2012) - viens no kārtējiem MARILLION konceptalbūmiem viņu lieliskajā mūzikas katalogā, kuru viņi papildina nu jau trešo desmitgadi, klusiņām, bet skaļiem čartu singliem un ierakstu kompāniju monetāro prasību (iegribu) apmierināšanas. "Sounds That Can't Be Made" kā antīkajā uzskatā par pasaules izskatu - turas uz trim lieliem vaļiem - šai gadījumā tas ir septiņpadsmit ar pusi minūšu garais daudzslāņainais, bieži vien mainīgais un padrūmos arābiskos ritmos ieturētais "Gaza" - stāsts par dzīvi šai visnotaļ ekstrēmajā dzīves nostūrī - mazliet īsāks - ar pagaro juteklisko intro un atmosfērisko sintiņa fonu čilautiskajām daļām - 14minūtīgais "Montreal" - stasts par grupas došanos uz koncertu uz Montreālu un tikšanos ar faniem, jeb lovesongs pilsētai, kuru grupa tik ļoti mīl - un 10mit ar pusi garais laba modernā progrock balādes paraugs ar gariem piano akcentiem un tikpatkā nemanāmajiem ģičas soliņiem.
MARILLION gadījumā, ja dziesma ir mazāka par padsmit minūtēm tas nenozīmē, ka tā būtu mazvērtīgāka, vai kā citādi neņemama par pilnu. Pulsējošais un pacilājošais "Sound's That can't Be made" (skanējumā mazliet atmiņā nāk līdzība ar 80'to gadu PRINCE darbiem) saīsinātā versijā būtu labs radiosingls vēlām vakarā stundām. Vēl viena viegla liriska balāde - "Pour My Love" ar savu šarmu, kas atrodams piano pavadījumā un viegli piebalsojošām ģitāreho efektu kopējā simbiozē dziesmas sākumdaļā noteikti tiktu radio ētera rotācijā...pirms gadiem 20mit, 30mit.
"Sounds That Can't Be Made" no "Sounds That Can't Be Made"(2012)
Vēl būtu jāpiebilst ka ripulis pilns ar noskaņu maiņām, aptuveni kā garastāvokļa cilvēkam - ar MARILLION pēdējo gadu ripuļu dziesmām bieži bijis tā, ka šīs progresīvās noskaņu maiņas bieži vien vairākkārt maina dziesmu, bet nekad šīs maiņas nav bijušas asi krasas un izlēcošas, tā ka nemaz tik viegli nav apjaust kārtējo nomainījušos noskaņu segmentu dziesmā.
"Power" no"Sounds That Can't Be Made"(2012)
"The Making Of "The Sounds That Can't Be Made""
Geimoveram:
MARILLION vairāk vai mazāk ir inteliģneces mūzika, vai domāta noteiktai vecuma grupai (bez bruņvestes neņemos minēt), un kas neseko pasaules popmūzikas tendencēm - tādiem, kas sevi pieskaita pie mūzikas gardēžiem, pārējiem MARILLION būs par "grūtu", jo MARILLIONā tomēr diezgan "jāiedziļinās" lai viņus saprastu un šāda veida muzikālais priekšnesums ietu pie sirds bez piespiešanās.
THE GATHERING
"Disclosure"
Atmospheric, electronic trip-hop/alternative rock (Holande)
Par THE GATHERING nozīmīgumu gan Gotiskā, gan Atmosfēriskā roka lauciņā jau rakstiņu uzmnontēju - ja esi palaidis garā - ĻOTI IESAKU pārslasīt un pārklausīties -
Kad Anneke Van Gīrsbergena pameta grupējumu (2007) un uzsāka solokarjeru AQUA DE ANNIQUE un cieši sadarbojas ar DEVINu TOWNSENDu (par to nākamnedēļ būs "smērējums") likās, ka ar THE GATHERING cauri būs - Anekes fani pakāsēja, pakāsēja par "The West Pole" (2009), bet pa lielam nomierinājās. THE GATHERING bija spējīgi turpināt sevis izzināšanas ceļojumu un turpināt mūs priecēt ar arvien jauniem gabaliem sev tik pazīstamajā atmosfēriski-eksperimentālajā manierē.
"All You Are" no "The West Pole"(2009)
"Disclosure"(2012) ir kārtīgs solis uz priekšu THE GATHERING muzikālajā attīstībā - pagājuši trīs gadi kopš "West Pole" THE GATHERING radušies jaunie iedvesmas avoti, kopskaņai pievienojas nedaudz elektronisku cilpu/efektu akcenti, eksperimenti turpinās. "The West Pole" bija vairāk tendēts uz tādu "izstieptu" un ne vienmēr interesi rosinošu altrenatīvi atmosfērisku roku,"Disclosure" varētu drīzāk atgādināt tādus iepriekšējos ripuļus kā "Home"(2006) vai "Souveniers"(2003). THE GATHERING savā skanējumā spēj organiski sakausēt dažādas kompozicionālās noskaņas tik meistarīgi tā, ka lai arī dziesmas skanējuma sākums un beigas krasi atšķirsies (kā piem. "Meltdown", kurš sākas diezgan spraigā roķīgā ritmā un ap dziesmas vidu "izpūst un izsmērējas", tad"pierimst un pāriet trip hopiskā atmosfēriskā sapņainīgumā) tomēr par spīti šim skanējuma atšķirībām nejutīsi, ka dziesmā būtu kas lieks (protams, ļoti iespējams, ka liksies, ka dziesmas vietā ir divas).
"Meltdown" no "Disclosure"(2012)
THE GATHERING dziesmas ir kā garš plūstošs pavediens, un tas nav nekas jauns nu jau gadus 15mit. - jaklausies un tev patīk THE GATHERING - zināsi daudz ko pastāstīt par pacietību ;)
Geimoveram:
Izteikti stipru un paliekošu dziesmu man liekas, ka THE GATHERING nav jau stipri pasen (tā šķiet, ka kopš "Souveniers"(2003) laikiem) arī "Disclosure" diez vai būs domāts ārpus THE GATHERING fanu pulka esošiem mūzikmīļiem.
CRYPTOPSY
"Cryptopsy"
Technical Brutal Death Metal (Kanāda)
CRYPTOPSY karjeras sākotnē - 90'to sākumā viņu brutāli tehniskais skanējums varētu iet pie sirds melomāniem, skanējums ar savu ātrumu un brutalitāti darīja godu tādām brutāldesas apvienībām kā SUFFOCATION, tiem pašiem Korpsiem, DYING FETUS, MALIGNANCY u.d.c., plus tas vēl bija manāmi melodisks - CRYPTOPSY
"Phobophile" no "none So Vile" (1996)
"Serial Messiah" no "Blasphemy Made Flesh" (1994)
"Cold Hate, Warm Blood" no "Whisper Supremacy"(1998)
Ap"Whisper Supremacy" (1998) laiku CRYPTOPSY izaugsme ir vairāk centrēta uz tehniskās bāzes "pakazuhu" un virskaņas ātruma brutalitāti -
"Shroud" no "...And Then You'll Beg" (2000)
Kā jau katra grupējuma karjerā ir kāpumi un kritumi, CRYPTOPSY nav izņēmums, bēdīgi slavenais "The Unspoken King" ar stila šiftu deathcore virzienā, jaunu vokālistu, kurš arī padzied klīnvokālu, ripulis noiet debenā tādā fūgā, ka nemet pat burbuļus, CRYPTOPSY ja arī nekļūst par pasaules izsmieklu, tad viņus vairs neņem īpaši pierē.
"Leach" no "The Unspoken King" (2008)
"Cryptopsy" (2012) - ir (laikam ka piespiedu) atgriešanās pie tehniskās brutāldesas skanējuma - nekāda izteikta melodiskuma vairs, nekādu tīrvokālu un nevismazākā deathcore breika rima sekcijās. Nav ko īpaši piebilst - visparastākais 90'to beigu līdz divtūkstošā vidus CRYPTOPSY skanējums - brutāls, ātrs, nervozi saraustīts tehniski brutāls no ķēdes norāvies haoss ar ko CRYPTOPSY tik slavens, kaut arī diemžēl ne bieži ir atmiņā paliekoši riffi un citi kompozicionālie momenti. Tā tas bija CRYPTOPSY iepriekš minētajā "dzīves posmā", tā tas arī ir ar "Cryptopsy", kurš būs garāmejošais nevis tāds ripulis pie uzkavējas. Bet tā pāris manuprāt spēcīgākie ripuļa momenti -
ZZ TOP
"La Futura"
Rhythm'n' blues, Southern Rock (ASV)
Pēc veseliem 9ņiem gadiem pasaules slavenākās bārdas ir atgriezušās ar ripuli nr. 15mit. Muzikāli atcerēsimies kā nu viņiem ir gājis šajos 43 gados un uztīsim uz ausi šodien iznākošo jauno ripuli "La Futura".
"Old Man" no "ZZ Top's First Album" (1971)
ZZ TOP izveidojās 1969. gadā Hjūstonā (un es ceru, ka ne ZZ TOP dēļ tika izdomāts teiciens - Hjūston vī hev a problem) Teksas štatā un pēc vairākārtējas kadru maiņas, atšķētināšanas un dalībnieku skaita samazināšanās grupas sastāvā paliek tik trīs Hombres - Bilijs Gibons (ģiča un vokāls), Dastijs Hils (basene un vokāls) un Frenks Bīrds (kura uzvārds tulkojas "bārda", bet kurš vienīgais no trio nav apaudzis)(kastroļi).
"Mushmout Shoutin'" no "Rio Grande Mud" (1972)
ZZ TOP skanējuma saknes meklējamas rhythm 'n' blues, southern rock (kā var dzirdēt iepriekšējā piemērā), hard rock, boogie un rokenrola ritma sekcijās, bet 80tajos, kad ZZ TOP maina savu skanējumu un kļūst daudz meinstrīmīgāks, tad viņi nebaidās eksperimentēt ar skanējumu kuram tad pievienojas dažādas elektroniskas skaņu cilpas un citas komerciālas dabas "parādības".
"Sleeping Bag" no "Afterburner"(1985)
Lai arī skanējums mainījās un trio kļuva komerciālāks, tomēr ģitārskanējumā Gibons vairāk vai mazāk pieturas pie savām ritma un blūza saknēm un tā skaņas daļa mainās mazāk -
"Sharp Dressed Man" no "Eliminator" (1983)
Jau no pirmā ripuļa - 1971. gadā iznākušā "ZZ Top's First Album"grupējums parāda savu attieksmi - netīri joki (seksuāli "sanākumi un nesanākumi" ir ZZ liriskais jājamzirdziņš) un Teksasiešu slengs, tas ir tas ar ko klausītājam būs jārēķinās nākamos 40mit gadus.
"Waitin' For The Bus / Jesus Just Left Chicago" no "Tres Hombres"(1973)
Pirmie nopietnāk ņemamie panākumi ZZ ir ar 1973 gada ripuli "Tres Hombres", kurš kļūst par pirmo ZZ Top desmit albūmu čartos, ZZ kļūst atpazīstamāki un viņu gabalus beidzot sāk spēlēt rādžiņš pieklājīgā daudzumā.
"La Grange" no "Tres Hombres"(1973)
ZZ slavenās bārdas Gibonsam un Hilam radās pēc 2vus gadus ieilgušās radošās pauzes no 1976-1978. Kad viņus sasauca kopā uz sanāksmi ZZ menedžers Bills Hams un gribēja noskaidrot par grupas stāvokli, tad Gibsons un Hils ieradās uz to noauguši garām bārdām. Tad nu šīs bārdas kļuva par ZZ TOP firmas zīmi un ZZ TOP visiem visā pasaulē asociējas tieši ar šīm garajām (nu jau sirmajām) bārdām -
"She Loves My Automobile" no "Deguelo" (1979)
Sākot ar "Deguello"(1979) ZZ TOP ripuļi sertificējās kā platīna (tiek pārdoti miljonos eksemlāros) un līdz meinstrīm panākumiem vairs nav tālu.
"Tube Snake Boogie" no "El Loco" (1981)
Ar ripuli "Eliminator"(1983) ZZ TOP sasniedz karjeras virsotni - ripulis pārdodas 10 milj eksemplāros un singli "Give Me All Your Lovin'", "Legs", "Sharp Dressed Man", "Got Me Under Pressure" nonāk pasaules čārtu virsotnēs -
"Give Me All Your Lovin'" no "Eliminator" (1983)
"Legs" no "Eliminator"(1983)
"Eliminator" kļūst par ZZ TOP karjeras virsotni, kaut arī nākamie viņu albūmi tiek pārdoti miljonos eksemplāros tomēr vairs tik grandiozus panākumus vairs negūst, kaut gan vēl 1992. gadā ZZ TOP Elvis Preslija koveris "Viva Las Vegas" (Atrodams "ZZ TOP's "Greatest Hits Collection") izsauc plašu rezonansi pasaulē. "Viva Las Vegas"(ELVIS PRESLEY cover) no "ZZ TOP's Greatest Hits Collection"(1992)
Kā jau minēju, tad ZZ tālākie ripuļi vairs negūst tik lielu atsauksmi. Līdz 2012. gadam ZZ TOP savus albūmus ir pārdevuši 50mlj kopijās (puse no šī skaitļa pārdots Štatos) Bet nu enīvejs - šim trio sanākusi spīdoša karjera, viņu leģendārais bārdainais izskats atpazīstams visā pasaulē, ZZ var mierīgi atdusēties uz savas slavas lauriem un vairs ripuļus gandrīz vairs neizdot. Protams viņi tā nedara, albūmi un jauns ZZ materiāls iznāk retāk - iepriekšējais "Mescalero" ieraudzīja dienas gaismu pirms 9ņiem gadiem un laiks būtu mazliet parunāt par nupat iznākušo "La Futura".
Īsumā - "La Futura" - ir atgriešanās pie skanējuma saknēm, ZZ ir nometis nost visas elektroniskās vertuškas un citus sintētiskās ritma sekciju pribambasus un spēlē apmēram kā savos pirmssākumus - tālajos 70tajos. Kasesgrāvēju singlu La Futura nesaklausīju un gandrīz droši varu apgalvot, ka šis ripulis čartu dibengalā būs sastopams pāris nedēļas līdz izkūpēs kā nebijis, kur tur to noturēs fanu miriādes.
Southern rock un mazliet stonerīša grūvīgais "I Gotsa Get Paid" no "La Futura" (2012)
Vai kautkur "Chatreuse" radnieciskā "Consumption" -
"Consumption" no "la Futura"(2012)
Ta ka ja kādam ir ļoti muzikāli-nostaļģisks moments uzbrucis - droši stūrējiet "La Futura" virzienā tiešām labs ripulītis ar ļoti veciem, bet kačājošiem grūviem a la 1970tie (rock)
LIV KRISTINE
"Libertine"
Gothic/Atmospheric rock/Soft Rock/Pop Rock (Norvēģija/Vācija)
Liv Kristine Espenaes-Krull gotu un dūmeru aprindās ir īsts spīdeklis, dzīva leģenda. Kāpēc tas tā? par to sekojošais pastāsts -
Liv Kristine, dzimusi 1976tajā Norvēģijas pilsētā Stavangerā, mūzikai pievēršas agri un jau 1994tajā viņai piedāvā backing vocals vietējā grupējumā THEATRE OF TRAGEDY (ko metalurgi mīļāk šai krastā sauc par "Traģēdiju Teātri", ja nu kāds nemetalurgs lasa šo smērējumu un nezināja). Kristinčiks sevi pierāda un drīz vien ar savu plašo soprāna diapazonu ir pilnvērtīgs otrais vokāls Reimonda grovliem. Šai laikā - 90to sākumā tādi grupējumi kā PARADISE LOST, THE GATHERING mēdza paeksperimentēt ar vokālpartijām (iespējams ka savu roku šeit būs pielicis arī FEAR FACTORY 1992 gada ripulītis "Soul Of The New Machine") un paralēli grovliem pieaicināt kādu čiksu ieziņģēt tīrā jeb klīnvokālā. Šo kontrastaino dziedāšanas veidu, kur mijas brutāli rūcieni ar tīrajiem vokāliem iesauca par "Skaistuli un Briesmoni" (The Beauty And The Beast singing), bet tās bija tik atsevišķas dziesmas THEATRE OF TRAGEDY ar savu tāda paša nosaukuma debijasripuli izlaida veselu albūmu ar "Skaistuli un Briesmoni" -
THEATRE OF TRAGEDY "Sweet Art Thou" no "Theatre Of Tragedy" (1995)
Šī vokālā pieeja šai ripulī tik ļoti atzinīgi novērtēta un šāda veida skanējums iespaidoja citus grupējumus tādus kā TRISTANIA, EPICA, AFTER FOREVER u.c.
THEATRE OF TRAGEDY 1996tajā izlaiž nākamo ripuli ar nosaukumu "Velvet Darkness They Fear", kurš pa lielam īpaši nemainās, tas varbūt izklausās ir mazliet gotiskāks un dūma smagie lēnie triepieni sāk palikt otrajā plānā. Reimonds uzdzied šad tad arī tīro vokālu ar Kristiņčiku, kad apnīk grovlot.
THEATRE OF TRAGEDY "As Black As Devil PAinteth" no "Velvet Darkness They Fear" (1996)
THEATRE OF TRAGEDY ir ļoti radošs un mainīgs kantoris - to viņi pierāda 1998tajā iznākušais ripulis, kurš ir jau tikai gotisks. Reimonds vairs negrovlo, un dūmīgās ģitārpartijas tikpatkā pazudušas no grupējuma skaņu paletes.
THEATRE OF TRAGEDY "Cassandra" no "Aegis" (1998)
Mileniums un ripulis "Musique" nošokē fanus - un kā nu nē - grupas skanējumā daudz tumšas elektronikas, Teātra teksti vairs nav senangļu mēlē ar visiem "thou"(you), "art"(are) un tamlīdzīgām vārdu fosīlijām, bet tekstos dominē ultra moderni termini un kompīši, un Reimonds vispār pārvērties par robotu -
THEATRE OF TRAGEDY "Machine" no "Musque"(2000)
Inovatīvi un pat oriģināli, bet ej tu to iestāsti faniem -
THEATRE OF TRAGEDY "Radio" no "Music" (2000)
2002. iznākušais "Assembly" stilistiski tamlīdzīgs electro/gothic metal -
THEATRE OF TRAGEDY "Universal Race" no "Assembly"(2002)
Kautkad pēc šī ripuļa uznākšanas Kristiņčiks no "Teātra" mājaslapas uzzina, ka grupa viņu ir izkikojusi ārā (kāds varen negļēvs veids kā grupai atbrīvoties no saviem dalībniekiem), bet jau kopš 1996tā viņa dzīvojas pa Vāciju, ir apprecējusies ar ATROCITY vokālistu Aleksandru Krullu.
Arī ārpus "Teātra" Liv Kristīne bij uzsākusi solo karjeru un 1998tajā viņai iznāk pirmais ripulis ar nosaukumu "Deaus Ex Machina", kurā viņa ar ne mazāk lielo leģendu PARADISE LOST vokālistu Niku Holmsu iedziedāja "3 A.m." -
LIV KRISTINE "3 A.M." no "Deus Ex Machina"(1998)
"Deus Ex Machina" ir visvieglākais, vissimfoniski-atmosfēriskākais viņas soloalbūms, jo vēlākos ripuļos sāk "uzbāzties" elektriskās ģičas (vīriņš un ATROCITY veči nāk palīgā) un arī daudz "arābismu" ("Enter My Religion"(2006))
LIV KRISTINE "Waves Of Green" no "Deaus Ex Machina"(1998)
LIV KRISTINE "Over The Moon" no "Enter My Religion" (2006)
LIV KRISTINE "Streets Of Philadelphia"(BRUCE SPRINGSTEEN cover) no "Enter My Religion" (2006)
LIV KRISTINE "Skintight" no "Skintight" (2010)
Liva ļoti produktīvs mākslinieks un bez savas solo karjeras ar savu vīru un ATROCITY večiem ir izveido simfoniskā metāla apvienību LEAVES EYES. No 2004tā līdz klausītājam nonāk 4 ripuļi -
LEAVES EYES "Tale Of The Sea Maid" no "Lovelorn"(2004)
LIV KRISTINE "Liberine"
Soloripulī vairāk vai mazāk LIV KRISTINE dzirdams maigāks skanējuma piegājiens, gandrīz gribas to visu nosaukt par popmusic, bet tas vienam otram pirmamkārtām liks vilkt paralēles ar komercrādžiņa ""bumsiku", kas LIV KRISTINE gadījumā ir galīgi aplami (vairāk vai mazāk tas tomēr nav "rādžiņformāts" - nav tās saldās lipīgās un dažreiz pat lētā skanējuma lielos kvantumos štancētās dziesmeles) un otramkārtām būtu nepelnīti tādai māksliniecei kā Livai nosaukt viņu par "popsņašku", un trešāmkārtām arī stilu un žanru sajaukums LIV KRISTINE soloripas skanējumā ir stipri daudzveidīgs, tā kā LIV KRISTINE vienā žanrā vien neiekļaujas.
LIV KRISTINE "Libertine" no "Libertine"(2012)
LIV KRISTINE "Libertine" ir gan gana roķīgi-smagāku pavadījumu gandrīz LEAVES' EYESveidīgi momenti (ar uzsvaru uz roku, bez simfo elementiem) kā "Libertine", "Solve Me", emocionāli stiprā (un laikam kopā ar vīriņu iedziedātā) "Vanilla Skin Delight", "Paris Paris" un pilnīgi maigās piano priekšplāna balādes kā (mana albūma mīļākā) "Silence", "Meet Me in The Red Sky", "The Man With The Child In His Eyes".
Tātad divveidīgs ripulis - vai nu roķīgāks un spraigāks, vai nu piano-maigāks un mazu mazumiņu simfoelementu maigākai atmosfērai. Jebkurā gadījumā, nekastāds, kas nebūtu līdz šim dzirdēts, nekādas skanējuma revolūciju "Libertine" neatrast, un inovāciju tikpatkā nemaz. baidos, ka šis ir tāds pārejas ripulis, to var noklausīties un diemžēl ātri aizmirst.
LACRIMOSA ir ikonisks komponistu Tilo Volfa (vācietis) un Anne Nurmi (somiete) duets, kurš šobrīd dislocējas Šveicē. LACRIMOSA tās rašanās brīdī - 1990. gadā - bija viena no grupām, kuras pieskaitīja sevi pie "Jaunā Vācu Nāvesmākslas" muzikālā žanra kustības.
"Jaunā Vācu Nāvesmāksla" (Neue Deutsche Todeskunst) palīdzēja vācu valodai iekļūt un nostabilizēties Darkwave žanrā. Pats žanrs vēlos radās 80to beigās, kad vācu mūziķi savā skanējumā apvienoja neoklasiku, gothic rock, darkwave, vācu filozofiskus tekstus un teatrālu šovu uz skatuves.
Žanru veidoja tādi gothic rock grupējumi, kā SIOUXIE AND THE BANSHEES, SISTERS OF MERCY, FIELDS OF NEPHILIM -
THE SISTERS OF MERCY "Temple Of Love" (1983)
- Darkwave grupējumi, kā JOY DIVISION, DEPECHE MODE, THE CURE -
THE CURE "A Forest" no "Seventeen Seconds"(1980)
JOY DIVISON "Love Will Tear Us Apart" (1980)
DEPECHE MODE "Little 15" no "Music For The Massess" (1987)
- filozofiskie teksti savukārt bij radniecīgi gan ar pašmāju filozofiem - Gētes, Nīčes, Benna, Grifiusa, gan starptautisku - Po, Bodelēra, Satra rakstnieku/dzejnieku darbiem.
Viens no "Jaunās Vācu Nāvesmākslas" panākumiem kļuva LACRIMOSA.
LACRIMOSA savos pirmajos ripulī "Angst" var dzirdēt drūmu, minimālismā ietvertu taustiņu darkwave (no guitars allowed) ar depresīvu dažreiz vājprātīgu tekstu un vokālu.
"Der Kerzer" no "Angst"(1991)
Nākamajos trijos albūmos ("Einsahmheit"(Vientulība) (1992), "Satura" (1993), "Inferno"(Elle) (1995)) gan noskaņas ziņā gan liriskā tematikas ziņā nekas īpaši nemainās, taustiņiem pamazītiņām pievienojas elektriskā ģiča un basene.
"Vermaechniss Der Sonne" no "Inferno" (1995)
Sākot ar "Stille"(Klusums) (1997) LACRIMOSAs ģiču "smagums" un klasisko instrumentu aranžējumi ļauj šo grupējumu nosaukt par simfonisku gotisko metālu -
"Siehst Du Mich In Licht"(ATROCITY cover) no "Sille"(1997)
"Am Ende Stehen Wir Zwei" no "Elodia"(1999)
(Kas tur kauc starpspēlēs? Vai tas ir muzikālais "vienrocis"(zāģis) ? :D )
"Liebesspiel" no "Fassade" (2001)
Sākot ar "Echoes" (2003) albūmu LACRIMOSā var saklausīt ģitārpartiju izaugsmi, kura vairs neaprobežojas tik vien ar pāļdzinējveidīgajām metālpartijām, bez kurām neiztikt, bet tām klāt pievienojas arī dažnedažādu rock žanru partijas. LACRIMOSA tādejādi papildina savu skanējuma diapazonu -
"Durch Nach Und Flut" no "Echoes" (2003)
"Letzte ausfahrt: leben" no "Lichtgestalt" (2005)
You and what Revolution.
Lai arī LACRIMOSAs skanējums nekad nav bijis īpaši tehniski zadručīts un grupējums cenšas iekļauties minimālisma rāmjos tomēr jaunā "Revolūcija" nav piedodama. Par vienu otru instrumentālo lažu šai ripulī ģitāristam vajadzētu nonākt uz apsūdzēto sola un atraut "dzejoļus un pantus." Ieklausiesties "Verloren" kur starp Tilo klaigām sākumposmā ģitārists nenkaunīgi "lažo" -
"Verloren" no "Revolution" (2012)
Vai piemēram "This Is The Night" pēdējo sekunžu (un tā šķiet ka dziesmas laikā daudzviet) vokāla un piano aritmija ir briesmīga. Varbūt tā tas bija domāts un LACRIMOSAS kvalitātes kontrole dus ar mierīgu sirdsapziņu, bet man kautkā ticamības moments tiek nozagts. Arī šeit mītošais ģitārsoliņš liek saķert galvu un ieskriet sienā. Galugalā sanāk kārtīgs ģitārporno vislabākajās METALLICA "St. Anger" tradīcijās -
"This Is The Night" no "Revolution" (2012)
( Un kas tie par kakofoniskiem ģitārpirdieniem "Rote Simphonie" ap 05:55 ? )
Par piano gabaliem nav piekasīties - kaut arī tajos dominē jau augstāk minētais minimālisms (un dažvien primitīvisms) tomēr tie nav kantainie un kvintainie ģitārrifi. Piano balādēs parasti nav nekā lieka un "Refugium" šai ripulī būtu kā piemērs tam.
Cocludium:
Nezin kas notiek šobrīd šai leģendārajā grupējumā, bet ar kvalitāti maigi izsakoties ir pašķidri, galugalā tas par labu šim leģendārajam grupējumam nenāks par labu, pat Meksikas, Ķīnas un citu eksotisko zemju LACRIMOSA fanklubi par šo krekšķēs. Tā ja piever aci uz smagajiem feiliem prodakšenā var dzirdēt ka LACRIMOSA vēl vairāk paplašina sava skanējuma robežas gan rock gan orķestrālo aranžējumu lauciņā, bet nu tā ieraksta kvalitāte - bitīt matos! Nebojājiet priekšatatu par LACRIMOSA un paņemiet kādu citu ripuli no LACRIMOSA plašā un veiksmīgo ripuļu pārpilnā klāsta.
